acclaraturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acclārātūrus	acclārātūră	acclārātūrum
genitivo	acclārātūrī	acclārātūrae	acclārātūrī
dativo	acclārātūrō	acclārātūrae	acclārātūrō
accusativo	acclārātūrŭm	acclārātūrăm	acclārātūrum
vocativo	acclārātūrĕ	acclārātūră	acclārātūrum
ablativo	acclārātūrō	acclārātūrā	acclārātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acclārātūrī	acclārātūrae	acclārātūră
genitivo	acclārātūrōrum	acclārātūrārum	acclārātūrōrum
dativo	acclārātūrīs	acclārātūrīs	acclārātūrīs
accusativo	acclārātūrōs	acclārātūrās	acclārātūră
vocativo	acclārātūrī	acclārātūrae	acclārātūră
ablativo	acclārātūrīs	acclārātūrīs	acclārātūrīs

Voce verbale

acclaraturus

1. participio futuro di acclārō

Sillabazione

ăc | clā | rā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /ak.klaː.raːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ak.kla.raˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo acclārō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma acclaraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)