alucinatus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ālūcinātus	ālūcinātă	ālūcinātum
genitivo	ālūcinātī	ālūcinātae	ālūcinātī
dativo	ālūcinātō	ālūcinātae	ālūcinātō
accusativo	ālūcinātŭm	ālūcinātăm	ālūcinātum
vocativo	ālūcinātĕ	ālūcinātă	ālūcinātum
ablativo	ālūcinātō	ālūcinātā	ālūcinātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ālūcinātī	ālūcinātae	ālūcinātă
genitivo	ālūcinātōrum	ālūcinātārum	ālūcinātōrum
dativo	ālūcinātīs	ālūcinātīs	ālūcinātīs
accusativo	ālūcinātōs	ālūcinātās	ālūcinātă
vocativo	ālūcinātī	ālūcinātae	ālūcinātă
ablativo	ālūcinātīs	ālūcinātīs	ālūcinātīs

Voce verbale

alucinatus

1. participio perfetto di ālūcinor

Sillabazione

ā | lū | cĭ | nā | tŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /aː.luː.kiˈnaː.tus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /a.lu.t͡ʃiˈna.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo ālūcinor

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma alucinatus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)