defeneratus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēfēnerātus	dēfēnerātă	dēfēnerātum
genitivo	dēfēnerātī	dēfēnerātae	dēfēnerātī
dativo	dēfēnerātō	dēfēnerātae	dēfēnerātō
accusativo	dēfēnerātŭm	dēfēnerātăm	dēfēnerātum
vocativo	dēfēnerātĕ	dēfēnerātă	dēfēnerātum
ablativo	dēfēnerātō	dēfēnerātā	dēfēnerātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēfēnerātī	dēfēnerātae	dēfēnerātă
genitivo	dēfēnerātōrum	dēfēnerātārum	dēfēnerātōrum
dativo	dēfēnerātīs	dēfēnerātīs	dēfēnerātīs
accusativo	dēfēnerātōs	dēfēnerātās	dēfēnerātă
vocativo	dēfēnerātī	dēfēnerātae	dēfēnerātă
ablativo	dēfēnerātīs	dēfēnerātīs	dēfēnerātīs

Voce verbale

defeneratus

1. participio perfetto di dēfēnerō

Sillabazione

dē | fē | nĕ | rā | tŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /deː.feː.neˈraː.tus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.fe.neˈra.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo dēfēnerō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma defeneratus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)