participio perfetto
aggettivo di I classe
singolare
maschile femminile neutro
nominativo dēnotātus dēnotātă dēnotātum
genitivo dēnotātī dēnotātae dēnotātī
dativo dēnotātō dēnotātae dēnotātō
accusativo dēnotātŭm dēnotātăm dēnotātum
vocativo dēnotātĕ dēnotātă dēnotātum
ablativo dēnotātō dēnotātā dēnotātō
plurale
maschile femminile neutro
nominativo dēnotātī dēnotātae dēnotātă
genitivo dēnotātōrum dēnotātārum dēnotātōrum
dativo dēnotātīs dēnotātīs dēnotātīs
accusativo dēnotātōs dēnotātās dēnotātă
vocativo dēnotātī dēnotātae dēnotātă
ablativo dēnotātīs dēnotātīs dēnotātīs
Quarta declinazione
  singolare plurale
nominativo dēnotātŭs dēnotātūs
genitivo dēnotātūs dēnotātŭŭm
dativo dēnotātŭī dēnotātĭbŭs
accusativo dēnotātŭm dēnotātūs
vocativo dēnotātŭs dēnotātūs
ablativo dēnotātū dēnotātĭbŭs

denotatus m sing, quarta declinazione (genitivo: denotatus)

  1. indicazione, segnalazione

denotatus

  1. participio perfetto di denotō
  • (pronuncia classica) IPA: /deː.no.taː.tus/

dal verbo denotō