denotatus

Latino

participio perfetto
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēnotātus	dēnotātă	dēnotātum
genitivo	dēnotātī	dēnotātae	dēnotātī
dativo	dēnotātō	dēnotātae	dēnotātō
accusativo	dēnotātŭm	dēnotātăm	dēnotātum
vocativo	dēnotātĕ	dēnotātă	dēnotātum
ablativo	dēnotātō	dēnotātā	dēnotātō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēnotātī	dēnotātae	dēnotātă
genitivo	dēnotātōrum	dēnotātārum	dēnotātōrum
dativo	dēnotātīs	dēnotātīs	dēnotātīs
accusativo	dēnotātōs	dēnotātās	dēnotātă
vocativo	dēnotātī	dēnotātae	dēnotātă
ablativo	dēnotātīs	dēnotātīs	dēnotātīs

Quarta declinazione

	singolare	plurale
nominativo	dēnotātŭs	dēnotātūs
genitivo	dēnotātūs	dēnotātŭŭm
dativo	dēnotātŭī	dēnotātĭbŭs
accusativo	dēnotātŭm	dēnotātūs
vocativo	dēnotātŭs	dēnotātūs
ablativo	dēnotātū	dēnotātĭbŭs

Sostantivo

denotatus m sing, quarta declinazione (genitivo: denotatus)

1. indicazione, segnalazione

Voce verbale

denotatus

1. participio perfetto di denotō

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /deː.no.taː.tus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo denotō

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma denotatus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)