invitaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | invitātūrus | invitātūră | invitātūrum |
| genitivo | invitātūrī | invitātūrae | invitātūrī |
| dativo | invitātūrō | invitātūrae | invitātūrō |
| accusativo | invitātūrŭm | invitātūrăm | invitātūrum |
| vocativo | invitātūrĕ | invitātūră | invitātūrum |
| ablativo | invitātūrō | invitātūrā | invitātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | invitātūrī | invitātūrae | invitātūră |
| genitivo | invitātūrōrum | invitātūrārum | invitātūrōrum |
| dativo | invitātūrīs | invitātūrīs | invitātūrīs |
| accusativo | invitātūrōs | invitātūrās | invitātūră |
| vocativo | invitātūrī | invitātūrae | invitātūră |
| ablativo | invitātūrīs | invitātūrīs | invitātūrīs |
invitaturus
- participio futuro di invitō
- (pronuncia classica) IPA: /inˈwiː.taː.tuː.rus/
dal verbo invitō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma invitaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)