seminaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | seminātūrus | seminātūră | seminātūrum |
| genitivo | seminātūrī | seminātūrae | seminātūrī |
| dativo | seminātūrō | seminātūrae | seminātūrō |
| accusativo | seminātūrŭm | seminātūrăm | seminātūrum |
| vocativo | seminātūrĕ | seminātūră | seminātūrum |
| ablativo | seminātūrō | seminātūrā | seminātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | seminātūrī | seminātūrae | seminātūră |
| genitivo | seminātūrōrum | seminātūrārum | seminātūrōrum |
| dativo | seminātūrīs | seminātūrīs | seminātūrīs |
| accusativo | seminātūrōs | seminātūrās | seminātūră |
| vocativo | seminātūrī | seminātūrae | seminātūră |
| ablativo | seminātūrīs | seminātūrīs | seminātūrīs |
seminaturus
- participio futuro di seminō
- (pronuncia classica) IPA: /seː.mi.naː.tuː.rus/
dal verbo seminō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma seminaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)