acclinaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acclīnātūrus	acclīnātūră	acclīnātūrum
genitivo	acclīnātūrī	acclīnātūrae	acclīnātūrī
dativo	acclīnātūrō	acclīnātūrae	acclīnātūrō
accusativo	acclīnātūrŭm	acclīnātūrăm	acclīnātūrum
vocativo	acclīnātūrĕ	acclīnātūră	acclīnātūrum
ablativo	acclīnātūrō	acclīnātūrā	acclīnātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acclīnātūrī	acclīnātūrae	acclīnātūră
genitivo	acclīnātūrōrum	acclīnātūrārum	acclīnātūrōrum
dativo	acclīnātūrīs	acclīnātūrīs	acclīnātūrīs
accusativo	acclīnātūrōs	acclīnātūrās	acclīnātūră
vocativo	acclīnātūrī	acclīnātūrae	acclīnātūră
ablativo	acclīnātūrīs	acclīnātūrīs	acclīnātūrīs

Voce verbale

acclinaturus

1. participio futuro di acclīnō

Sillabazione

ăc | clī | nā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /ak.kliː.naːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ak.kli.naˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo acclīnō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma acclinaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)