adunaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adūnātūrus	adūnātūră	adūnātūrum
genitivo	adūnātūrī	adūnātūrae	adūnātūrī
dativo	adūnātūrō	adūnātūrae	adūnātūrō
accusativo	adūnātūrŭm	adūnātūrăm	adūnātūrum
vocativo	adūnātūrĕ	adūnātūră	adūnātūrum
ablativo	adūnātūrō	adūnātūrā	adūnātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adūnātūrī	adūnātūrae	adūnātūră
genitivo	adūnātūrōrum	adūnātūrārum	adūnātūrōrum
dativo	adūnātūrīs	adūnātūrīs	adūnātūrīs
accusativo	adūnātūrōs	adūnātūrās	adūnātūră
vocativo	adūnātūrī	adūnātūrae	adūnātūră
ablativo	adūnātūrīs	adūnātūrīs	adūnātūrīs

Voce verbale

adunaturus

1. participio futuro di adūnō

Sillabazione

ă | dū | nā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /a.duː.naːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /a.du.naˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo adūnō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma adunaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)