alienaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | alienātūrus | alienātūră | alienātūrum |
| genitivo | alienātūrī | alienātūrae | alienātūrī |
| dativo | alienātūrō | alienātūrae | alienātūrō |
| accusativo | alienātūrŭm | alienātūrăm | alienātūrum |
| vocativo | alienātūrĕ | alienātūră | alienātūrum |
| ablativo | alienātūrō | alienātūrā | alienātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | alienātūrī | alienātūrae | alienātūră |
| genitivo | alienātūrōrum | alienātūrārum | alienātūrōrum |
| dativo | alienātūrīs | alienātūrīs | alienātūrīs |
| accusativo | alienātūrōs | alienātūrās | alienātūră |
| vocativo | alienātūrī | alienātūrae | alienātūră |
| ablativo | alienātūrīs | alienātūrīs | alienātūrīs |
alienaturus
- participio futuro di alienō
- (pronuncia classica) IPA: /a.li.eː.naː.tuː.rus/
dal verbo alienō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma alienaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)