defaeneraturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | dēfaenerātūrus | dēfaenerātūră | dēfaenerātūrum |
| genitivo | dēfaenerātūrī | dēfaenerātūrae | dēfaenerātūrī |
| dativo | dēfaenerātūrō | dēfaenerātūrae | dēfaenerātūrō |
| accusativo | dēfaenerātūrŭm | dēfaenerātūrăm | dēfaenerātūrum |
| vocativo | dēfaenerātūrĕ | dēfaenerātūră | dēfaenerātūrum |
| ablativo | dēfaenerātūrō | dēfaenerātūrā | dēfaenerātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | dēfaenerātūrī | dēfaenerātūrae | dēfaenerātūră |
| genitivo | dēfaenerātūrōrum | dēfaenerātūrārum | dēfaenerātūrōrum |
| dativo | dēfaenerātūrīs | dēfaenerātūrīs | dēfaenerātūrīs |
| accusativo | dēfaenerātūrōs | dēfaenerātūrās | dēfaenerātūră |
| vocativo | dēfaenerātūrī | dēfaenerātūrae | dēfaenerātūră |
| ablativo | dēfaenerātūrīs | dēfaenerātūrīs | dēfaenerātūrīs |
defaeneraturus
- participio futuro di dēfaenerō
- dē | fae | nĕ | rā | tū | rŭs
- (pronuncia classica) IPA: /deː.fae̯.ne.raːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.fɛ.ne.raˈtu.rus/
dal verbo dēfaenerō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma defaeneraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)