participio presente
aggettivo di II classe
singolare
masc./fem. neutro
nominativo ēnītēns ēnītēns
genitivo ēnītēntis ēnītēntis
dativo ēnītēntī ēnītēntī
accusativo ēnītēntem ēnītēns
vocativo ēnītēns ēnītēns
ablativo ēnītēnte,
ēnītēntī1
ēnītēnte,
ēnītēntī1
plurale
masc./fem. neutro
nominativo ēnītēntes ēnītēntĭa
genitivo ēnītēntĭum ēnītēntĭum
dativo ēnītēntĭbus ēnītēntĭbus
accusativo ēnītēntes ēnītēntĭa
vocativo ēnītēntes ēnītēntĭa
ablativo ēnītēntĭbus ēnītēntĭbus
1solo quando usato come aggettivo

enitens

  1. participio presente di ēnītor
ē | nī | tēns
  • (pronuncia classica) IPA: /eːˈniː.teːns/
  • (pronuncia ecclesiastica) IPA: /eˈni.tens/

dal verbo ēnītor

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)