erogaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ērogātūrus	ērogātūră	ērogātūrum
genitivo	ērogātūrī	ērogātūrae	ērogātūrī
dativo	ērogātūrō	ērogātūrae	ērogātūrō
accusativo	ērogātūrŭm	ērogātūrăm	ērogātūrum
vocativo	ērogātūrĕ	ērogātūră	ērogātūrum
ablativo	ērogātūrō	ērogātūrā	ērogātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ērogātūrī	ērogātūrae	ērogātūră
genitivo	ērogātūrōrum	ērogātūrārum	ērogātūrōrum
dativo	ērogātūrīs	ērogātūrīs	ērogātūrīs
accusativo	ērogātūrōs	ērogātūrās	ērogātūră
vocativo	ērogātūrī	ērogātūrae	ērogātūră
ablativo	ērogātūrīs	ērogātūrīs	ērogātūrīs

Voce verbale

erogaturus

1. participio futuro di ērogō

Sillabazione

ē | rŏ | gā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /eː.ro.ɡaːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /e.ro.ɡaˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo ērogō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma erogaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)