insultaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | insultātūrus | insultātūră | insultātūrum |
| genitivo | insultātūrī | insultātūrae | insultātūrī |
| dativo | insultātūrō | insultātūrae | insultātūrō |
| accusativo | insultātūrŭm | insultātūrăm | insultātūrum |
| vocativo | insultātūrĕ | insultātūră | insultātūrum |
| ablativo | insultātūrō | insultātūrā | insultātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | insultātūrī | insultātūrae | insultātūră |
| genitivo | insultātūrōrum | insultātūrārum | insultātūrōrum |
| dativo | insultātūrīs | insultātūrīs | insultātūrīs |
| accusativo | insultātūrōs | insultātūrās | insultātūră |
| vocativo | insultātūrī | insultātūrae | insultātūră |
| ablativo | insultātūrīs | insultātūrīs | insultātūrīs |
insultaturus
- participio futuro di insultō
- (pronuncia classica) IPA: /inˈsul.taː.tuː.rus/
dal verbo insultō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma insultaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)