tutaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	tūtātūrus	tūtātūră	tūtātūrum
genitivo	tūtātūrī	tūtātūrae	tūtātūrī
dativo	tūtātūrō	tūtātūrae	tūtātūrō
accusativo	tūtātūrŭm	tūtātūrăm	tūtātūrum
vocativo	tūtātūrĕ	tūtātūră	tūtātūrum
ablativo	tūtātūrō	tūtātūrā	tūtātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	tūtātūrī	tūtātūrae	tūtātūră
genitivo	tūtātūrōrum	tūtātūrārum	tūtātūrōrum
dativo	tūtātūrīs	tūtātūrīs	tūtātūrīs
accusativo	tūtātūrōs	tūtātūrās	tūtātūră
vocativo	tūtātūrī	tūtātūrae	tūtātūră
ablativo	tūtātūrīs	tūtātūrīs	tūtātūrīs

Voce verbale

tutaturus

1. participio futuro di tūtor

Sillabazione

tū | tā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /tuː.taːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /tu.taˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo tūtor

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma tutaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)