dilaceraturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dīlacerātūrus	dīlacerātūră	dīlacerātūrum
genitivo	dīlacerātūrī	dīlacerātūrae	dīlacerātūrī
dativo	dīlacerātūrō	dīlacerātūrae	dīlacerātūrō
accusativo	dīlacerātūrŭm	dīlacerātūrăm	dīlacerātūrum
vocativo	dīlacerātūrĕ	dīlacerātūră	dīlacerātūrum
ablativo	dīlacerātūrō	dīlacerātūrā	dīlacerātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dīlacerātūrī	dīlacerātūrae	dīlacerātūră
genitivo	dīlacerātūrōrum	dīlacerātūrārum	dīlacerātūrōrum
dativo	dīlacerātūrīs	dīlacerātūrīs	dīlacerātūrīs
accusativo	dīlacerātūrōs	dīlacerātūrās	dīlacerātūră
vocativo	dīlacerātūrī	dīlacerātūrae	dīlacerātūră
ablativo	dīlacerātūrīs	dīlacerātūrīs	dīlacerātūrīs

Voce verbale

dilaceraturus

1. participio futuro di dīlacerō

Sillabazione

dī | lă | cĕ | rā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /diː.la.ke.raːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /di.la.t͡ʃe.raˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo dīlacerō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma dilaceraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)