Appendice:Coniugazioni/Latino/destino

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		dēstinō, dēstinās, dēstināvī, dēstinātum, dēstināre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		dēstināre	dēstinari	dēstināvisse	dēstinātum esse	dēstināturum esse	dēstinātum iri
participio		presente		perfetto		futuro
		dēstinans		dēstinātus		dēstināturus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		dēstinandi	dēstinando	dēstinandum	dēstinando
gerundivo		dēstinandus
supino		dēstinātum (ablativo: dēstinātu)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	dēstinō	dēstinās	dēstinat	dēstināmus	dēstinātis	dēstinānt
	imperfetto	dēstinābam	dēstinābas	dēstinābat	dēstinabāmus	dēstinabātis	dēstinābant
	futuro semplice	dēstinābo	dēstinābis	dēstinābit	dēstinabĭmus	dēstinabĭtis	dēstinābunt
	perfetto	dēstināvī	dēstināvīsti	dēstināvit	dēstināvĭmus	dēstināvīstis	dēstināvērunt, dēstināvēre
	piuccheperfetto	dēstināvĕram	dēstināvĕras	dēstināvĕrat	dēstināverāmus	dēstināverātis	dēstināvĕrant
	futuro anteriore	dēstināvĕro	dēstināvĕris	dēstināvĕrit	dēstināverĭmus	dēstināverĭtis	dēstināvĕrint
passivo	presente	dēstinor	dēstināris, dēstināre	dēstinātur	dēstināmur	dēstināmĭni	dēstināntur
	imperfetto	dēstinābar	dēstinabāris, dēstinābāre	dēstinabātur	dēstinabāmur	dēstinabāmĭni	dēstinabāntur
	futuro semplice	dēstinābor	dēstinabĕris, dēstinābere	dēstinābĭtur	dēstinābĭmur	dēstinabimĭni	dēstinabūntur
	perfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo presente di sum dēstinātus sum dēstinātus es dēstinātus est dēstināti sumus dēstināti estis dēstināti sunt
	piuccheperfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum dēstinātus eram dēstinātus eras dēstinātus erat dēstināti eramus dēstināti eratis dēstināti erant
	futuro anteriore	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum dēstinātus ero dēstinātus eris dēstinātus erit dēstināti erimus dēstināti eritis dēstināti erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	dēstinem	dēstines	dēstinet	dēstinēmus	dēstinētis	dēstinent
	imperfetto	dēstinārem	dēstināres	dēstināret	dēstinarēmus	dēstinarētis	dēstinārent
	perfetto	dēstināvĕrim	dēstināvĕris	dēstināvĕrit	dēstināverĭmus	dēstināverĭtis	dēstināvĕrint
	piuccheperfetto	dēstināvissem	dēstināvisses	dēstināvisset	dēstināvissēmus	dēstināvissētis	dēstināvissent
passivo	presente	dēstiner	dēstinēris, dēstinēre	dēstinētur	dēstinēmur	dēstinemĭni	dēstinēntur
	imperfetto	dēstinarer	dēstinareris, dēstinārēre	dēstinaretur	dēstinaremur	dēstinaremini	dēstinarentur
	perfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dal congiuntivo presente di sum dēstinātus sim dēstinātus sis dēstinātus sit dēstināti simus dēstināti sitis dēstināti sint
	piuccheperfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum dēstinātus essem dēstinātus esses dēstinātus esset dēstināti essemus dēstināti essetis dēstināti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	dēstinā	—	—	dēstināte	—
	futuro	—	dēstināto	dēstināto	—	dēstinatōte	dēstinānto
passivo	presente	—	dēstinare	—	—	dēstinamini	—
	futuro	—	dēstinātor	dēstinātor	—	dēstinaminor	dēstinantor