Appendice:Coniugazioni/Latino/emendo

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		ēmendō, ēmendās, ēmendāvī, ēmendātum, ēmendāre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		ēmendāre	ēmendārī	ēmendāvisse	ēmendātum esse	ēmendātūrum esse	ēmendātum īrī
participio		presente		perfetto		futuro
		ēmendāns		ēmendātus		ēmendātūrus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		ēmendandī	ēmendandō	ēmendandum	ēmendandō
gerundivo		ēmendandus
supino		ēmendātum (ablativo: ēmendātū)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ēmendō	ēmendās	ēmendat	ēmendāmus	ēmendātis	ēmendant
	imperfetto	ēmendābam	ēmendābās	ēmendābat	ēmendābāmus	ēmendābātis	ēmendābant
	futuro semplice	ēmendābō	ēmendābis	ēmendābit	ēmendābĭmus	ēmendābĭtis	ēmendābunt
	perfetto	ēmendāvī	ēmendāvīstī	ēmendāvit	ēmendāvĭmus	ēmendāvīstis	ēmendāvērunt, ēmendāvēre
	piuccheperfetto	ēmendāvĕram	ēmendāvĕrās	ēmendāvĕrat	ēmendāverāmus	ēmendāverātis	ēmendāvĕrant
	futuro anteriore	ēmendāvĕrō	ēmendāvĕris	ēmendāvĕrit	ēmendāverĭmus	ēmendāverĭtis	ēmendāvĕrint
passivo	presente	ēmendor	ēmendāris, ēmendāre	ēmendātur	ēmendāmur	ēmendāmĭnī	ēmendantur
	imperfetto	ēmendābar	ēmendābāris, ēmendābāre	ēmendabātur	ēmendābāmur	ēmendābāmĭnī	ēmendābantur
	futuro semplice	ēmendābor	ēmendābĕris, ēmendābere	ēmendābĭtur	ēmendābĭmur	ēmendābimĭnī	ēmendābuntur
	perfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo presente di sum ēmendātus sum ēmendātus es ēmendātus est ēmendātī sumus ēmendātī estis ēmendātī sunt
	piuccheperfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum ēmendātus eram ēmendātus erās ēmendātus erat ēmendātī erāmus ēmendātī erātis ēmendātī erant
	futuro anteriore	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum ēmendātus erō ēmendātus eris ēmendātus erit ēmendātī erimus ēmendātī eritis ēmendātī erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ēmendem	ēmendēs	ēmendet	ēmendēmus	ēmendētis	ēmendent
	imperfetto	ēmendārem	ēmendārēs	ēmendāret	ēmendārēmus	ēmendārētis	ēmendārent
	perfetto	ēmendāvĕrim	ēmendāvĕris	ēmendāvĕrit	ēmendāverĭmus	ēmendāverĭtis	ēmendāvĕrint
	piuccheperfetto	ēmendāvissem	ēmendāvissēs	ēmendāvisset	ēmendāvissēmus	ēmendāvissētis	ēmendāvissent
passivo	presente	ēmender	ēmendēris, ēmendēre	ēmendētur	ēmendēmur	ēmendēmĭnī	ēmendentur
	imperfetto	ēmendārer	ēmendārēris, ēmendārēre	ēmendārētur	ēmendārēmur	ēmendārēminī	ēmendārentur
	perfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dal congiuntivo presente di sum ēmendātus sim ēmendātus sis ēmendātus sit ēmendātī simus ēmendātī sitis ēmendātī sint
	piuccheperfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum ēmendātus essem ēmendātus essēs ēmendātus esset ēmendātī essēmus ēmendātī essētis ēmendāti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	ēmendā	—	—	ēmendāte	—
	futuro	—	ēmendātō	ēmendātō	—	ēmendātōte	ēmendantō
passivo	presente	—	ēmendāre	—	—	ēmendāminī	—
	futuro	—	ēmendātor	ēmendātor	—	ēmendāminor	ēmendantor