balbutiturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	balbūtītūrus	balbūtītūră	balbūtītūrum
genitivo	balbūtītūrī	balbūtītūrae	balbūtītūrī
dativo	balbūtītūrō	balbūtītūrae	balbūtītūrō
accusativo	balbūtītūrŭm	balbūtītūrăm	balbūtītūrum
vocativo	balbūtītūrĕ	balbūtītūră	balbūtītūrum
ablativo	balbūtītūrō	balbūtītūrā	balbūtītūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	balbūtītūrī	balbūtītūrae	balbūtītūră
genitivo	balbūtītūrōrum	balbūtītūrārum	balbūtītūrōrum
dativo	balbūtītūrīs	balbūtītūrīs	balbūtītūrīs
accusativo	balbūtītūrōs	balbūtītūrās	balbūtītūră
vocativo	balbūtītūrī	balbūtītūrae	balbūtītūră
ablativo	balbūtītūrīs	balbūtītūrīs	balbūtītūrīs

Voce verbale

balbutiturus

1. participio futuro di balbūtiō

Sillabazione

băl | bū | tī | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /bal.buː.tiːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /bal.bu.tiˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo balbūtiō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma balbutiturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)