separatus

SPQRomani.svg LatinoModifica

participio perfetto
aggettivo di I classe
singolare
maschile femminile neutro
nominativo sēparātus sēparātă sēparātum
genitivo sēparātī sēparātae sēparātī
dativo sēparātō sēparātae sēparātō
accusativo sēparātŭm sēparātăm sēparātum
vocativo sēparātĕ sēparātă sēparātum
ablativo sēparātō sēparātā sēparātō
plurale
maschile femminile neutro
nominativo sēparātī sēparātae sēparātă
genitivo sēparātōrum sēparātārum sēparātōrum
dativo sēparātīs sēparātīs sēparātīs
accusativo sēparātōs sēparātās sēparātă
vocativo sēparātī sēparātae sēparātă
ablativo sēparātīs sēparātīs sēparātīs
Quarta declinazione
  singolare plurale
nominativo sēparātŭs sēparātūs
genitivo sēparātūs sēparātŭŭm
dativo sēparātŭī sēparātĭbŭs
accusativo sēparātŭm sēparātūs
vocativo sēparātŭs sēparātūs
ablativo sēparātū sēparātĭbŭs

 Sostantivo

separatus m sing, quarta declinazione (genitivo: separatus)

  1. separazione, divisione, atto del separare o dividere

 Voce verbale

separatus

  1. participio perfetto di separō

  SillabazioneModifica

sē | pă | rā | tŭs

  PronunciaModifica

  • (pronuncia classica) IPA: /seː.paˈraː.tus/

 Etimologia / DerivazioneModifica

dal verbo separō

  SinonimiModifica

  Termini correlatiModifica